Montesori pedagoģija

Bērna personība veidojas viņa dzīves pirmajos sešos gados, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tieši šajā laikā viņam tiktu dota iespēja apgūt lietas un attīstīt īpašības, kuras viņam būs noderīgas un svarīgas turpmākajā dzīvē. Tas, kas bērnam būtu jāapgūst šajā laikā ir ne tikai akadēmiskās zināšanas, bet arī jāattīsta spēja koncentrēties, neatlaidība, griba un patstāvīga domāšana, spriestspēja. Tāpat arī ne mazāk svarīga prasme – pozitīva komunikācija un socializēšanās. Bērni, kuri ir tikuši attiecīgi atbalstīti šajos pirmajos – personības veidošanās gados, izaug par pieaugušajiem, kuriem ir spēcīga iekšējā motivācija, kuriem patīk mācīties, apgūt jaunas lietas, tādiem, kuri spēj domāt elastīgi un radoši un ir apzināti ne tikai attiecībā uz savām individuālajām vajadzībām, bet cieņpilni izturas pret citiem cilvēkiem, apkārtējo vidi, tādējādi veicinot harmoniju pasaulē.

Montesori pedagoģijas galvenās sastāvdaļas:

Vide, kas kalpo bērna īpašajām vajadzībām katrā konkrētā viņa attīstības posmā.
Pieaugušais, kurš izprot bērna attīstību un vada viņu ar mērķi palīdzēt bērnam atrast viņa individuālo, dabisko ceļu.
Brīvība, kura dod iespēju bērnam pašam iesaistīties savā attīstībā, balstoties uz tikai viņam raksturīgo attīstības tempu.

Montesori pedagoģijas mērķis ir trenēt bērna gribasspēku, koncentrēšanos un pašdisciplīnu. Montesori pedagoģijas pamatprincips ir ļaut bērnam darīt pašam. Skolotājs ir kā pavadonis, kas ierāda, kā rīkoties ar konkrēto materiālu, atbalsta, tomēr darbs bērnam jāpaveic pašam. Liela nozīme tiek piešķirta praktiskās pieredzes veidošanai, jo tikai caur zināšanu praktisko pielietojumu, iemācītais paliek ilglaicīgā atmiņā, iegūtās prasmes kļūst noturīgas.

Montesori pedagoģijā bērns iemācās kļūt par personību, kas prot pieņemt lēmumus un tikt galā ar situācijām. Tiek apgūts, ka no grūtībām nav jābēg, bet tās ir jārisina, un atrisināšana ir paša spēkos.

BRĪVĪBA UN ROBEŽAS

Izvēles brīvība ir Montesori pedagoģijas mērķis, nevis līdzeklis. Līdz brīdim, kad bērns izdara izvēli, pedagogs veic ilgu un rūpīgu sagatavošanās darbu. Par pilnvērtīgu izvēles brīvību var runāt, kad bērns ir iepazinis visus viņa vecumam atbilstošus pieejamos attīstošos materiālus. Kā arī, ja bērna uzmanības koncentrēšanās prasmes un gribasspēks ir attīstīts pietiekami, lai spētu iesākto pabeigt līdz galam, nevis haotiski pārslēgtos no vienas nodarbes uz citu.
Bērniem dotā brīvība nenozīmē visatļautību, bet gan izvēles brīvību.
Noteiktu un skaidru robežu nosacīšana palīdz bērniem justies drošībā un stabili, kā arī veicina atbildības sajūtu. Bērnam ir vajadzīgas skaidras nostādnes, kas ir pieņemams un kas nav. Bērnam arī vajadzīga liela brīvība, lai augtu un attīstītos. Montesori vidē ir dažas galvenās robežas – jārespektē (jāciena) vienam otru, jāsaudzē visi materiāli vidē un jārespektē tas, kas ar tiem tiek darīts.
Ja šie noteikumi ir apspriesti ar bērniem un nostiprināti ar viņu pašu piedalīšanos un viņu vārdiem, tad veidojas disciplīnas rāmis, kura iekšienē var apspriest parādījušās problēmas. Var brīvi pārvietoties klases telpā, bet nedrīkst traucēt citu bērnu darbu un jāizturēties ar cieņu pret viņu darbu. Var izdomāt dažādus kreatīvus strādāšanas veidus ar materiālu, bet nedrīkst to salauzt vai bojāt. Mums katram ir sava izpratne par robežām, bet labākais veids ir to visu pārrunāt un vienoties. Visiem pieaugušajiem (pedagogiem un vecākiem) jābūt vienotai izpratnei, kas ir pieļaujams un kas ne.

MONTESORI UN TRADICIONĀLĀ IZGLĪTĪBA

Tradicionālajā izglītības sistēmā pieaugušais ir tas, kurš izlemj, kas bērnam ir jāiemācās, un spēja saglabāt un atcerēties informāciju tiek lietota, kā mēraukla akadēmiskajiem sasniegumiem. Skolotājs ir aktīvs informācijas devējs, kamēr bērni ir pasīvi tās saņēmēji.

Montessori pedagoģijā viss balstās uz bērna paša aktivitāti. Skolotājam šeit ir cita loma – nodrošināt bērnus ar attiecīgajiem apstākļiem, kuros viņi tiek vadīti, lai paši spētu atrast un paņemt to, kas ir nepieciešams no tā, kas tiek piedāvāts. Bērni tādā veidā kļūst par aktīviem informācijas lietotājiem un ir spējīgi atvērt savu unikālo, individuālo potenciālu. To veicina arī apstāklis, ka viņi katrs mācās un apgūst lietas savā tempā un ritmā, koncentrējoties uz savām individuālajām tā brīža attīstības vajadzībām.

Lai arī mācības Montesori vidē ir nestandarta, mācību rezultāti atbilst visiem valsts standartiem. Montesori pirmsskolas grupās bērni mācās lasīt un rakstīt, apgūst matemātikas prasmes un bieži vien zina daudz vairāk par saviem vienaudžiem. Montesori skolās bērni apgūst parasto skolas mācību programmu. Tikai tas notiek citādi – katrs bērns mācās pēc individuālas programmas. Kādam vajadzīgs vairāk laika, lai nostiprinātu matemātiskās prasmes, citam, gluži pretēji, jau ir interese veikt sarežģītākus aprēķinus. Tā rezultātā katrs bērns sasniedz maksimumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir apdāvināts bērns vai bērns, kuram ir mazāk attīstītas kādas spējas.

Montesori pedagoģija nozīmē, ka bērns sāk gatavoties skolai četru vai pat trīs gadu vecumā. Viņš pakāpeniski sagatavo savu roku rakstīšanai, sāk iepazīt ciparus un burtus, un galvenais, viņš attīsta svarīgākās prasmes – prasmi koncentrēties un spēju patstāvīgi mācīties.

MONTESORI PEDAGOĢIJA UN KOMPETENČU IZGLĪTĪBA

O! Laikam mūs pieķēri! Neesam piemirsuši, bet šobrīd strādājam pie pilnveides…