Attīstības posmi

Bērnā ir iekšēji, dabas doti, spēki, kuri virza viņa attīstību ceļā uz kļūšanu par unikālu pesonību. Marijas Montesori pedagoģiskās metodes mērķis ir bērna attīstība. Viņa visu savu dzīvi ir vērojusi bērnus, cenzdamās izprast un aprakstīt šos iekšējos spēkus, kas bērnus vada. Jo dziļāka izpratne mums ir par šiem iekšējiem procesiem, jo veiksmīgāk mēs varam atbalstīt bērnus viņu attīstības ceļā.  Savu novērojumu rezultātā Marija Montesori secināja, ka attīstībai piemīt noteikts sešu gadu cikls.
Sākot ar dzimšanas brīdi līdz briedumam viņa iedalīja šādus posmus:

  • 1-6 gadi- agrā bērnība
  • 6-12 gadi – bērnība
  • 12-18 gadi – pusaudžu gadi
  • 18- 24 gadi – briedums.

Šos četru attīstības posmus Marija Montesori pati sauca par “Dzīves ritma struktūru”. Katrā no šiem posmiem indivīdam viņa attīstības ceļā ir krasi atšķirīgi veicamie galvenie uzdevumi.
Cikli ir cieši saistīti viens ar otru – viss, kas ir vai nav noticis iepriekšējā ciklā, ieliek pamatus un atspoguļojas arī nākamajā.

SENSITĪVIE PERIODI

Pirmsskolas vecumā bērnam jāapgūst daudz prasmes un zināšanas un Marija Montessori ar apzīmējumu “jutīgais periods” jeb sensitīvais periods, raksturojusi laika posmu, kad bērns kļūst īpaši ieinteresēts iemācīties, apgūt kādu noteiktu dzīves sfēru. Šie posmi pedagogiem un vecākiem jāpamana un maksimāli jāizmanto bērna izaugsmei. Konkrētā vecuma posmā bērns ir fokusējies kādas konkrētas darbības, prasmes vai zināšanu apgūšanai. Bērns var būt vērīgs un dabiski ieinteresēts kādas konkrētas darbības vai detaļu pētīšanai.

Pēc M. Montessori teorijas bērnam ir seši jutīgie periodi:

    • Valodas periods no bērna dzimšanas līdz sešu gadu vecumam.
    • Matemātikas periods no 2,5 gadu vecuma.
    • Jutība pret sīkiem priekšmetiem no gada līdz diviem gadiem.
    • Kustību periods līdz piecu gadu vecumam.
    • Maņu attīstības periods no 2,5 līdz sešu gadu vecumam.
    • Socializācijas periods – no 2,5 gadu vecuma, kad bērns ir vērīgs pret citiem cilvēkiem.

Periodi pārklājas, tāpēc vienlaicīgi var būt vairāki periodi. Laiks līdz sešu gadu vecumam ir ļoti svarīgs bērnam. Pieaugušajiem jāzina, ko vislabāk bērns var apgūt konkrētā vecumā, tāpēc jāpiedāvā atbilstīga vide un iespējas. Ja kādu vecuma posmu palaiž garām, tad prasmes un zināšanas var neattīstīties pietiekami labi vai tik labi, cik būtu iespējams.

Speciālisti arī skaidro, ka bērnu attīstība norit individuāli un šie periodi var nedaudz atšķirties, bet galvenais ir nepalaist garām kādu no posmiem. Īpaši tiek uzsvērta kustību nozīme bērna attīstībā, jo tā ir saskarsme ar citiem cilvēkiem, lieliska smadzeņu attīstībai, vestibulārā aparāta attīstībai.

Pieaugušo mērķis nav pasargāt bērnu no vides, kurā viņš vēl nespēj rīkoties, bet dot tādu vidi, kurā bērns spēj attīstīties.
Lai pamanītu sensitīvos periodus, jāvēro bērns, jāsaprot, ko bērns dara vislabprātāk, un jādod iespēja to veikt.

TRĪSPUSĒJĀS SARUNAS

O! Laikam mūs pieķēri! Neesam piemirsuši, bet šobrīd strādājam pie pilnveides…

NORMALIZĀCIJAS PAKĀPES

Jēdziens “Normalizācija” nenozīmē “normāls” vispārējā izpratnē! Montesori normalizācija ir tādu apstākļu radīšana tieši konkrētam bērnam, lai viņš varētu attīstīties optimāli – tātad, tā kā viņam vajag. Bērns tādā stāvoklī izdara brīvas izvēles, jo zina ko vēlas iekšēji. Bērns ir mierīgs un laimīgs, apmierināts ar to darbu, ko dara. Normalizācija ir katram bērnam individuāli arī visai grupai kopumā.

Normalizācijas pakāpes, pēc kurām skolēna attīstība tiek vērtēta mūsu skolā

Pašvadīta mācīšanās

  1. Patstāvība – mācās pats, bez uzaicinājuma; patstāvīgi izvēlas darbu; darbus izpilda laikā.
  2. Plānošana – aizpilda plānotāju; patstāvīgi plāno; darbus izvēlas atbilstoši spējām; izvirza mērķus.
  3. Mācīšanas prasmes – pabeidz iesāktos darbus; strādā tālāk, ja uzdevums grūts; saskata darba jēgu; jautā, ja nezina; ja interesē apgūst padziļināti; spēj ilgstoši koncentrēties darbam; izpilda uzdoto.
  4. Sadarbība – prot strādāt kopā ar citiem; ievēro grupas noteikumus; palīdz citiem; prot pieņemt palīdzību; pozitīva attieksme pret citiem; deleģē pienākumus grupā.
  5. Darba kultūra – strādā ar materiālu ievērojot noteikumus; uztur kārtībā savu darba vietu; ir visi nepieciešamie mācību piederumi; ievēro klusumu; ievēro rakstu darbu kultūru.

Sociālās kompetences

  1. Noteikumu ievērošana – ievēro drošības un iekšējās kārtības noteikumus; seko, lai to dara citi.
  2. Pieklājība un saskarsme – prot uzklausīt cita viedokli; prot piekāpties; dalās ar citiem; ir pieklājīgs (arī ārpus skolas).
  3. Pienākumi – tiek galā ar saviem pienākumiem (dežuranti u.c.); izrāda iniciatīvu; uzņemas pienākumus; tura doto solījumu; ir atbildīgs.
  4. Konflikti – konfliktus risina ar vārdiem; prot izturēties taisnīgi; palīdz, ja lūdz palīdzību strīda risināšanā, prot atvainoties un piedot.
  5. Sevis izpratne – izsaku savu viedokli; prot uzklausīt kritiku; var izskaidrot savu rīcību; zina savas stiprās un vājās puses; spēj kontrolēt savu rīcību.

Skolēna normalizācijas pakāpe ir mainīga, tai ir tendence gan progresēt, gan stāvēt uz vietas, gan arī reizēm pazemināties. Normalizācijas pakāpes pedagogi un skolēni nosaka divas reizes mācību gadā. Individuālās pārrunās ar skolotāju tiek salīdzināti iegūtie rezultāti, izvirzīti nākamie mērķi un uzdevumi.